Dziesmu vadonim Haraldam Mednim – 117

    Dzimis 1906.gada 16.augustā Malienas novadā Jaunlaicenes ciemā (tag. Alūksnes nov.) Pētera un Martas Medņu ģimenē. Tēvs bijis Apukalna draudzes skolas skolotājs, kora diriģents, sabiedriskais darbinieks, ērģelnieks.
    Kad Haralds ir aptuveni gadu vecs, ģimene politisku iemeslu dēļ pārceļas uz Lazdonu, kur tēvs kļūst par Lazdonas draudzes skolas pārzini, strādā par skolotāju, vada Lazdonas kori, ir arī ērģelnieks Lazdonas ev.lut. draudzes baznīcā.
    Divpadsmit gadu vecumā Haralds Madonas vidusskolā sāk apgūt klavierspēli – pianista, vēlākā Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesora Arvīda Dauguļa vadībā.
    1920.gadā iestājas Rīgas 1.vidusskolā un pie profesora Alfrēda Kalniņa apgūst harmoniju un klavierspēli. Aktīvi piedalās pašdarbības orķestrī un korī, šad tad dziedāšanas skolotājs ļauj pamēģināt roku diriģēšanā.
    Praktisku iemeslu dēļ 1924.gadā uzsāk studijas LVU Dabas zinātņu fakultātē, apgūstot matemātiku un astronomiju, tomēr jau pēc gada, pāragri mūžībā pavadot tēvu, nākas atgriezties Lazdonā, uzņemoties ģimenes apgādnieka lomu un pārņemot tēva skolotāja amatu Lazdonas draudzes skolā un viņa vadīto kori un ērģelnieka pienākumus Lazdonas draudzes baznīcā.
    Atgriežoties Lazdonā, Haralds arī pabeidz būvēt tēva iesākto māju “Dzintaros” – šodien zināmu kā Haralda Medņa kultūrizglītības centru “Dziesmusvētku skola”.
    Turpmākos trīspadsmit gadus strādājot par skolotāju, kora diriģenta pienākumi apvienojas ar līdzdalību vietējā teātra izrādēs, kur pats ne tikai spēlē kādu lomu, bet arī iestudē lugas, raksta tām mūziku, sagatavo izrāžu instrumentālos pavadījumus.
    Lazdonas koris tikmēr izaug no 17 līdz septiņu desmitu dalībnieku sastāvam un apgūst arvien daudzveidīgāku kora programmu. Ar Alfrēda Kalniņa palīdzību par lauku kori sāk interesēties arī Rīgā, 1937.gadā Lazdonas koris debitē radioraidījumā, pēc tam  radiofons kora uzstāšanos pārraida vairākkārt – Medņa vadībā koris piedzīvo savus ziedu laikus.
    1938.gada IX Dziesmu svētku atjaunotajos “koru karos” Lazdonas draudzes koris ar Medni priekšgalā lauku koru konkursā iegūst pirmo godalgu – K.Ulmaņa balvu – sudraba šķīvi. Pēc šī panākuma pats Jāzeps Vītols Haraldam iesaka stāties Konservatorijā, un jau 1949.gadā H.Mednis iegūst profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klases diplomu, bet 1950.gadā beidz profesora Leonīda Vīgnera simfoniskā orķestra diriģentu klasi.
    Jau studiju gados H.Mednis vada Arodbiedrību centrālās padomes jaukto kori (1940-1941), vīru kori “Dziedonis” (1941-1950), LVU jaukto kori (1949-1957), Republikānisko Rīgas skolotāju kori “Skaņupe” (kopš 1947.g.). 1957.gadā nodibina  vīru kori “Tēvzeme”.
    No 1940. – 1969.gadam strādājis Latvijas Operas un baleta teātrī par kormeistaru, pēdējos gadus – par galveno kormeistaru.
    1950.gada Dziesmu svētkos pirmo reizi diriģējis kopkori, pirms tam apbraukājot novadus, vadot kopmēģinājumus un koriem palīdzot sagatavot sarežģītākas dziesmas. Kopkora virsdiriģents bijis arī 1973., 1977., 1990.gados, bet 1993. un 1998.gadā – goda virsdiriģents.
    Par savu zvaigžņu stundu Haralds uzskatīja 1985.gada Dziesmu svētkus, kad pats bija jau izslēgts no virsdiriģentu saraksta, tomēr, oficiālajai svētku ceremonijai  noslēdzoties, viņu uz skatuves izsauca kopkoris, lai tas nodiriģētu no programmas izņemto Jāzepa Vītola “Gaismas pili”.
    Izmācījis tādus virsdiriģentus kā Terēze Broka, Pauls Kvelde, Romāns Vanags; ērģelnieks Oļģerts Cintiņš, kā arī Juris Skrīveris, Ludis Poselis, Valdis Zeltkalns un citi.
    Haraldam bija jaunāka  māsa – Rita, kas 2.Pasaules kara laikā devās trimdā uz ASV un brāli dzīvē pēc tam satika vairs tikai vienu reizi – 1973.gadā, tomēr saziņa tika uzturēta caur saraksti.
    1941.gadā Haralds apprecējās ar medicīnas māsu Zentu Urbanoviču, viņiem bija dēls Ivars Haralds un meita Ingrīda, kura pasaulē nāca jau kara laikā Vācijā, kurp Zenta ar dēlu bija devušies bēgļu gaitās. Diemžēl Haraldam neizdevās ģimenei piebiedroties, un galu galā šī laulība tika šķirta.
    Ar otro sievu Kseniju (dz.Auziņa) Haralds salaulājās 1952.gadā, ar viņu kopā arī nodzīvoja Rīgā līdz pat mūža galam.
    Mūžībā Haralds devies 2000.gada 4.jūlijā, apglabāts Rīgas 2.Meža kapos, kur atdusas arī viņa vecāki.